Hog Roast ir kļuvis par ļoti populāru ēdināšanas pakalpojumu visā pasaulē, bet kas ir Hog Roast un kāpēc tas ir tik populārs? Hog Roast ir veselas cūkas cepetis, kas pagatavots to grilējot uz rotējoša iesma.

Cūkas cepeša vēsture ir ļoti sena, tā bija viena no pirmajām pārtikām, kura cilvēkam bija pieejama.

Cūkas cepeša vēsture novērota jau akmens laikmetā, kad alu cilvēki nomedīto cūku piestiprināja pie koka konstrukcijas un cepa virs atklātas uguns.

Bronzas laikmets bija īpaši interesants laiks veselu cūku pagatavošanai. Ieviešot metālus, ēdienu pagatavošana kopumā kļuva daudz progresīvāka. Šajā laika posmā tika radīta metāla konstrukcija ar spēcīgu rāmi, kuru varēja izmantot atkārtoti, atšķirībā no priekšgājēja koka.

Savukārt Dzelzs laikmets bija pārmaiņu laiks ēdienu gatavošanai kopumā. Ieviešot tēraudu, mūsdienīgākus un stiprākus metālus, virtuves piederumi attīstījās vēl vairāk. Pavāriem bija ilgstoši izmantojami rīki un augstas kvalitātes virtuves piederumi, kas viņiem ļāva vēl vairāk eksperimentēt ar jaunām receptēm, tostarp cūku cepšanu.

Romas valdnieku laikmetā romieši nebija lieli gaļas ēdāji, galvenokārt viņi ēda augļus, dārzeņus un ēdienus putras stilā. Bet arī Romieši mēdza gatavot cūkas cepeti, un šī cūkas cepšana bija līdzīga tam, kā mēs to darām mūsdienās. Romieši, kuri bija diezgan turīgi cilvēki, vienmēr gribēja cits citu pārsteigt, mājās rīkojot lielas, greznas viesības, kas bija viens no galvenajiem veidiem kā sasniegt augstāku statusu sabiedrībā. Cepta cūka bija regulāra šova daļa svinībās, kas tika novietota galda vidū kopā ar citiem smalkiem, kvalitatīviem ēdieniem un dzērieniem. Romiešiem bija augsti standarti, un cūku cepetis noteikti atstāja iespaidu uz viesiem.

Viduslaikos Hog Roast (Cūkas cepetis) bija vairāk pazīstams kā uzdurtais cepetis, jeb cepetis uz iesma. Cepetis uz iesma bija tikpat populārs, kā tas ir tagad. Mūsdienu cūku uz iesma bieži vien salīdzina tieši ar šo laika periodu. Hog Roast tiek uzskatīts par barbaru ēdienu, kas der karavīriem. Skatoties viduslaiku vēstures grāmatās, ir zīmējumi un skices ar cilvēkiem, kas bauda lielas cūkgaļas kājas, košļājot kaulus un dzerot alu.

Interesantas pārmaiņas notika renesanses laikā, cilvēki kļuva prasīgāki, sākās eksperimenti ar mērcēm, garšvielām un aromatizētājiem, lai padarītu pārtiku garšīgāku un vizuāli pievilcīgāku. Florences šefpavāri nolēma, ka būtu labi iesmērēt cūku ar apelsīnu sulu, rožu ūdeni un cukuru, lai iegūtu cūkgaļai patīkamāku garšu. Šajā brīdī šefpavāri jau bija pamanījuši atšķirību cūkas cepetī un cepa to tā, lai cūkas āda būtu kraukšķīga un zeltaina no ārpuses, bet pati gaļa sulīga.

Pat no tik senas vēstures, kā akmens laikmets līdz mūsdienām, cūkas cepšanas process nav daudz mainījies. Pamati ir tieši tādi paši, lai to izceptu ir nepieciešama cūka un uguns, un aptuveni pēc 8 stundām cūka būs gatava baudīšanai.